Putina bīskaps: Svētā misija Svalbārā, neskatoties uz Norvēģijas suverenitāti!

Putina bīskaps: Svētā misija Svalbārā, neskatoties uz Norvēģijas suverenitāti!

Saspringtas ģeopolitiskās situācijas apstākļos Barenca jūra ir kļuvusi par pasākumu vietu, kam ir gan reliģiska, gan militāra dimensija. 2025. gada 16. jūnijā bīskaps Ijakovs atradās uz Krievijas kuģa Professor Molchanov klāja ceļā uz Svalbāras arktisko salu, kamēr arhipelāgu apmeklēja Norvēģijas karalis Haralds V un karaliene Sonja. The Barents Observer ziņo, ka Ijakovs svētījis Murmanas jūru un ir daļa no vecāko garīdznieku grupas, kas atbalsta Putina kara centienus pret Ukrainu.

Īpaši pārsteidzoši ir tas, ka Ijakovs iepriekš Piramidenā, Svalbārā, bez norvēģu atļaujas bija uzcēlis lielu krievu pareizticīgo krustu. Šķiet, ka šie nodomi ir daļa no plašākas Kremļa stratēģijas, lai izmantotu pareizticīgo baznīcu, lai veicinātu stāstījumu, ka Arktika pieder Krievijai. Tas notiek kontekstā, kurā pastāvīgi tiek uzsvērta Norvēģijas suverenitāte pār Svalbāru, par ko liecina karaliskā klātbūtne uz vietas.

Spriedze ap Svalbāru

Bet lietas nestāv uz vietas. Krievijas ietekme Svalbārā varētu pieaugt, jo Arctic Today ziņo par Krievijas hibrīda stratēģiju, kas apvieno militāro klātbūtni ar civilām aktivitātēm. Polārās ģeopolitikas eksperte Elizabete Bučanana uzsver, ka Krievija var palielināt savas aktivitātes pētniecībā, rūpniecībā un tūrismā, lai leģitimizētu savu klātbūtni tur.

Turklāt Svalbāras stratēģiskā nozīme Krievijai un Norvēģijai nevarētu būt lielāka. Jo Svalbāra, kas atrodas starp Barenca, Grenlandes un Norvēģijas jūrām, ir atslēga militārai un ekonomiskai piekļuvei visā Ziemeļatlantijā. "Svalbāras kontrole nozīmē arī kontroli pār piekļuvi no seklās Barenca jūras līdz dziļajai Ziemeļatlantijai," saka eksperti.

Ģeopolitiskais fons

Ģeopolitiskā spriedze ap Svalbāru pēdējā laikā ir palielinājusies, īpaši pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainā. Geopolitics ziņo, ka Svalbāra oficiāli ir Norvēģijas daļa, taču tai ir unikāls starptautisks statuss, kas dažādām valstīm piešķir noteiktas brīvības. No otras puses, Krievija tur jau ilgstoši atrodas, un tā varētu mēģināt nostiprināt kontroli pār šo teritoriju ar militāriem vai hibrīdiem līdzekļiem.

Uzmanības centrā ir Barentsburgas pilsēta, kalnrūpniecības centrs ar aptuveni 400 iedzīvotājiem, kuru gandrīz pilnībā apdzīvo krievi un ukraiņi. Ogļu krājumi tur sarūk, un alternatīvie ekonomikas modeļi, piemēram, tūrisms, vēl nav pilnībā izstrādāti. Tomēr reģiona nozīmīgais militārais un ekonomiskais potenciāls joprojām ir neapstrīdams, un Krievija to stratēģiski īsteno kā daļu no savām nacionālajām interesēm Arktikā.

Ar plānoto starptautisko Arktikas zinātnes centru, kas tiks būvēts sadarbībā ar BRICS valstīm, Krievija iespaidīgi parāda, ka tās ambīcijas šajā reģionā pārsniedz tūrisma kampaņas. Šie notikumi rada tiešu izaicinājumu Norvēģijas kontrolei pār arhipelāgu, un Norvēģijas Jūras spēki jau ir veikuši pasākumus, lai nodrošinātu savu klātbūtni reģionā.

Rezumējot, situācija Svalbārā strauji attīstās. Reliģisko līderu, piemēram, bīskapa Ijakova, iesaistīšanās parāda, cik dažādi ir Arktikā savītie virzieni. Politiskā spriedze, ekonomiskās intereses un nacionālās suverenitātes jautājums turpinās veidot dialogu starp Norvēģiju un Krieviju arī turpmāk.